20. gadsimta sešdesmitajos gados Latvijā biškopība sāka uzņemt jaunus attīstības tempus. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko biškopji saskārās tolaik, bija smagi stropi, kurus biji salīdzinoši grūti pārvadāt.
Visvaldis Auzukalns (kura vārdā, kā noprotams nodēvēts Auzukalna strops) domāja par veidu, ka izveidot vieglāku stropu, nemainot apkāru izmēru.
Apkārs
Neliels koka rāmis, kurā bites velk šūnas.Auzukalns nonāca pie risinājuma, samazinot gan apkāru skaitu, gan dēļu biezumu, no kuriem strops tiek izgatavots.

Auzukalna stropa shematisks attēlojums
Auzukalna stropa priekšrocības un trūkumi:
Foto: dravinieks.lv