20. gadsimta sešdesmitajos gados Latvijā biškopība sāka uzņemt jaunus attīstības tempus. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko biškopji saskārās tolaik, bija smagi stropi, kurus biji salīdzinoši grūti pārvadāt.
Visvaldis Auzukalns (kura vārdā, kā noprotams nodēvēts Auzukalna strops) domāja par veidu, ka izveidot vieglāku stropu, nemainot apkāru izmēru.×
Apkārs – Neliels koka rāmis, kurā bites velk šūnas.
Auzukalns nonāca pie risinājuma, samazinot gan apkāru skaitu, gan dēļu biezumu, no kuriem strops tiek izgatavots.
Auzukalna stropa priekšrocības un trūkumi:
- Vieglāks par Latvijas stāvstropu
- Ātri sagatavojamas pārvadāšanai
- Komplektācijā ar taisnu jumtu var ļoti blīvi sakraut pārvadājot
- Grūtāk iztīrīt grīdu, jo nav noņemama
- Specifiskās skrejas izbūvei nepieciešams specifisks putekšņu ķērājs
- Samazināto rāmju skaita dēļ biežāk jāapmeklē bites
Foto: dravinieks.lv